Ūdensapgāde Kanalizācija

Ūdensapgādes vēsture Latvijā

 

Kopš sen seniem laikiem cilvēcei un tās eksistencei ir bijis nepieciešams ūdens. Mums, Latvijā, dzīvojošajiem ir paveicies ar valsti, kurā dzīvojam. Latvija ir ļoti bagāta ar ūdens resursiem. Virszemes un pazemes ūdens resursi ir pietiekami, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar nepieciešamo ūdens daudzumu.

3,9% no Latvijas teritorijas klāj ūdeņi. Tai skaitā:

  • 12’400 upes;
  • 3195 ezeri;
  • 5789 purvi;
  • vairāk nekā 130 ūdenskritumi.

Jau pirms mūsu ēras cilvēki izmantoja ūdeni un dzēra to tieši no upes, ezera, strauta vai avota. Sākotnēji ūdeni smēla ar rokām un pēcāk pielietojot dažādus rīkus, grebtus traukus u.c.

Palielinoties iedzīvotāju skaitam, pieauga prasības ūdens tuvumam un pieejamībai – 12. gs. beigās šo faktu apstiprina Mārtiņsalas pils plāns, kur redzama aka ar vindu (vienkārša sviras sistēma) ūdens spaiņa izcelšanai. Vāczemes ceļotāja Rozina Lentlija (17. gs.) secināja, ka zemnieki prata pacelt ūdeni (ūdens līmeni virszemes ūdenstipnēs), t.i. aizdambēt ūdens teci un aizturēt ūdeni, piemēram, izveidoto dīķi izmantoja zivju audzēšanai.

  1. gs. sākumā Piebalgas novadā sāka darboties koka sūkņu izgatavotāji, “pumpnieki”, kā tos dēvēja Piebalgā.

Augot pilsētām, bija nepieciešams domāt par ūdens racionālāku piegādi, jo ūdens upēs pamazām piesārņojās, kā arī Tartu 1893. B. Kerbera pārliecinoši pierādīja, ka Vibrio holera baktērija izplatījās nevārīta ūdens dēļ. Radās nepieciešamība ūdeni mākslīgi attīrīt, galvenokārt, no dzīvībai bīstamajiem mikroorganismiem. Tika izveidotas pirmās ūdens filtru konstrukcijas.

  1. gs sākumā kvantitatīvais lēciens būvniecībā izraisīja pārmaiņas arī ēku nodrošinātībai ar inženiertehniskajām komunikācijām, to skaitā, ūdeni un kanalizāciju.

Latvijas teritorijā pirmās lielākās inženierbūves bija centralizētais ūdensvads – Rīga, 1620; centralizētā kanalizācija – Liepāja, 1870.

Centralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas saimniecības vēsturiski tikušas organizētas kā nomātas, privātas akciju sabiedrības, pašvaldību un komunālās saimniecības ministrijas uzņēmumi.

Latvijas Republikas laikā ūdensvada un kanalizācijas (ŪK) saimniecība darbojās atbilstoši Satversmē noteiktajai kārtībai (arī 1941. – 1945. gadam), bet 1940. – 1941. un 1945. – 1992. gadā tā bija specializēts tautas saimniecības komunālās nozares saimnieciska aprēķina sociālistisks valsts uzņēmums, kas darbojās kā centralizētā vadības sistēma administratīvā teritorijā Tautas deputātu padomes izpildkomitejas un republikas Komunālās saimniecības ministrijas vadībā.

Līdz 1914. gadam tikai 5 (Rīga, Daugavpils, Jelgava, Cēsis, Valmiera) Latvijas pilsētās bija centralizēta ūdensapgādes sistēma, pārējās pilsētās un apdzīvotajās vietās ūdensapgāde tika nodrošināta ar gremdakām, abesīnas aku spicēm un artēziskajām akām.

  1. – 1945. gadam pilsētu skaits ar centralizēto ūdensapgādi nepieauga. Dažām pilsētām tikai veikti ūdensvada un kanalizācijas projektēšanas darbi, bet līdzekļu trūkuma dēļ to celtniecība nenotika. Neraugoties uz to, ka II. pasaules kara laikā celtniecība tika aizliegta, profesors V.Skārds 1944. gadā pabeidza darbu pie Daugavpils pilsētas kanalizācijas projekta.

Tikai 1958. gadā, pateicoties rūpniecības un dzīvokļu celtniecības apjoma straujam pieaugumam, sākās jaunu ūdensapgādes objektu celtniecība arī citās pilsētās, turpretī Rīgas, Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Ventspils un Cēsu centralizētās ūdensapgādes sistēmas rekonstrukcijā un būvniecībā tika ieguldīti lieli līdzekļi – 88,6 miljoni rubļu.

  1. gados ūdenssaimniecībā tika apgūta ASV Izstrādātā un pasaulē izplatītā tīkla plānošanas metodika PERT (Programmu izstrāde un novērtēšanas tehnika, kas kļuva zināma 1957. gadā.) 1960. gada komunālā ūdensapgāde bija tikai 6 pilsētās, 1965. gadā jau 40 pilsētās, 1970. gadā – 48 pilsētās. Jāpiebilst, ka pārējās pilsētās un pilsētciematos centralizētā ūdensvada funkcijas nodrošināja kāds cits, piemēram, rūpnieciska rakstura resors.
  2. gadā Tallinas pilsētas Ūdensapgādes darbinieks izstrādāja patentētu konstrukciju automātiskai hlora un gāzes dozētai daudzuma ievadīšanai jebkurā šķidrumā, arī ūdenī, kas ļāva 1h apstrādāt 50 – 25000 m3 ūdens.

Ūdens ņemšanas ietaises valstī bija pietiekamas un to izmantošanas koeficients bija 83,4%, tomēr virknē pilsētu nepietika ūdens.

  1. gada sākumā centralizēta ūdensapgāde bija 92 pilsētās un pilsētciematos. Ar ūdensapgādi bija nodrošināti 85,4% dzīvokļu, taču nereti māju augšējo stāvu dzīvokļos bija ūdensapgādes pārtraukumi. Bija ievērojamas ūdens noplūdes, kas sastādīja 12%. Komunālie ūdensvadi nodrošināja 69,2% (Rīgā 98,9%) no visiem patērētājiem piegādātā ūdens.
  2. gadā no ūdensapgādes tīklā ņemtajos paraugos ķīmiskajā analīzē 35% gadījumu konstatēja sanitāro normu neievērošanu. Bakterioloģiskais piesārņojums maksimāli pieļaujamo pārsniedza 9,3% gadījumu.

Latvijas valsts statistikas komitejas galvenā skaitļošanas centra dati 1991. gadā liecina, ka iebūvēto ūdensvadu un kanalizācijas inženierbūvju apjoms vienvirziena garumā 1990. gada beigās sasniedz 6210,6 km, t. sk. ūdensvads – 3442,5 km un kanalizācija – 2768,1 km.

No ūdensapgādes tīkla 3442,5 km kopapjoma komunālais tīkls veidoja 78%, bet 22% tīkla bija dažādu resoru pārziņā. Savukārt no kanalizācijas 2768,1 km garā tīkla 75% km bija komunālie un 25% – resoru pārziņā.

Pateicoties Latvijas ūdensvada un kanalizācijas sabiedrības vadītāju J. Robeža un E. Tauriņa aktivitātei, 1992. gadā izdevās pilnībā apgādāt valsts ūdensvada un kanalizācijas saimniecības ar dziļumsūkņiem un kompresoriem, kas ir galvenā ūdensapgādes un bioloģiskās attīrīšanas ierīču iekārtas.

  1. gs pēdējā desmitgadē mainījās ekonomiskā stratēģija – no centralizēti plānotās uz tirgus ekonomiku, kad tika sagrauta daudz maz sakārtotā ūdens resursu saimniecības pārvalde.

Attīstoties tirgus ekonomikai, dzeramā ūdens piegādātāji saskārās ar lielām pārmaiņām:

  • strauji samazinājās uzņēmumu skaits;
  • mainījās dzeramā ūdens patērētāju struktūra;
  • tika vienādoti dzeramā ūdens tarifi;
  • neapmierināja dzeramā ūdens patēriņa normas;
  • sākās stihiska individuālo skaitītāju ieviešana;
  • atsāka mērītāju uzstādīšanu ēku pievados.

Ūdensapgādē galvenais uzdevums bija ūdens apstrāde un ūdens attīrīšanas ierīču pārslodzes novēršana lielajās pilsētās.

20.gs beigās, pateicoties straujai datortehnikas attīstībai un PHARE atbalstam, radās iespēja Latvijā izmantot rīku kompleksu automatizētai inženierkomunikāciju izvietošanai pazemē, dažādos tās dziļumos un praktiski nenodarīja nekādus kaitējumus apkārtējai videi visplašākajā tās izpratnē.

Ievērojams finansējums pilsētu ūdenssaimniecības attīstībai kļuva pieejams, sākot ar 2000. gadu, kad radās jaunas attīstības iespējas, ko veiksmīgi izmantoja Rīga, Jelgava, Ventspils, Cēsis u.c. pilsētas.

 

*Ieskats vēsturē sagatavots balstoties uz A.Auziņa grāmatā “Latvijas ūdenssaimniecības vēsture” pieejamajiem materiāliem.