Notekūdeņu novadīšanas vēsture Latvijā.

Kanalizācija vai kanalizācijas sistēma ir inženierbūvju un ietaišu komplekss, kas nodrošina notekūdeņu novadīšanu notekūdeņu savākšanas tīklā to rašanās vietās, kā arī notekūdeņu novadīšanu līdz to attīrīšanas iekārtām, attīrīšanu un novadīšanu ūdens tilpnēs.

Sirmajā senatnē sadzīves atkritumi neradīja problēmas, jo ar tiem tika galā daba. Gadiem ritot un iedzīvotāju skaitam pieaugot, izstrādājās noteikta attieksme pret dažāda veida atkritumiem un iespējamiem vides piesārņojumiem. Par to liecina atkritumu uzkrājumi senajās apmetnēs. Svarīgi bija risināt arī virszemes ūdeņu novadīšanu, piemēram Ludzas ordeņa pils (ap 1400) iekšējais pagalms bija bruģēts ar laukakmeņiem un tur bija izbūvētas ūdens notekas. Drenāžas paņēmieni bija labi izsekojami arī Āraišu ezerpilī (9. gs) un Rīgas pilsētas (12. gs.) apbūves slāņos.

Līdz racionālai notekūdeņu un atkritumu aizvākšanas sistēmu izbūvei praksē izlīdzējās vienkārši – veidojot atkritumu bedres.

Pirmie pilsētas kanalizācijas tīkli Latvijā tika izbūvēti Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī un Rīgā. Sistemātiska kanalizācijas tīklu celtniecība Latvijā tika uzsākta Rīgā 1892. gadā, tad Liepājā – 1894. gadā un Jelgavā – 1902. gadā. Parasti tika ierīkota kopējā kanalizācijas sistēma ar notekūdeņu izlaidēm atklātās ūdens tilpnēs bez jebkādām attīrīšanas ierīcēm.

Kanalizācijas tīklu kopgarums pirms Pirmā pasaules kara sasniedza vismaz 167 km garumu (Rīgā, jo par pārējām pilsētām precīzu datu nav).

No 1920. gada līdz 1945. gadam tika veikti dažādi pētījumi, novērojumi un aprēķini, lai varētu veiksmīgi ieviest un realizēt notekūdeņu attīrīšanas procesus. Kanalizācijas tīklu kopgarums 1940. gadā bija sasniedzis 385 km, kur kopējais novadītais notekūdeņu daudzums bija 21 milj. m3 notekūdeņu gadā.

– 1960. gadā kanalizācijas sistēmu celtniecība tika izvērsta vienlaicīgi ar karā sagrauto pilsētu saimniecību atjaunošanu. Kopš 1961. gadā kanalizācijas tīklu izbūvi daudzās pilsētās un pilsētciemos sāka ar notekūdeņu attīrīšanas ierīču celtniecību.

– 1970. gadā 31 Latvijas pilsētā un pilsētciematā uzbūvēja mehāniskās notekūdeņu attīrīšanas ietaises, t. sk. centralizētās – 20. Pretēji mūsdienām, būvniecība norisinājās salīdzinoši lēni.

Ar Komunālās saimniecības ministra pavēli, 1978. gadā, tika noteiktas rūpniecisko notekūdeņu kvalitātes prasības, lai tos varētu novadīt pilsētas kanalizācijas tīklos.

Tika izveidota palaišanas un ieregulēšanas darbu pārvalde “Vektors” , kas nodarbojās ar ūdensapgādes un kanalizācijas attīrīšanas iekārtu ieregulēšanas darbiem, kontroles mēraparatūras un ventilācijas aprīkojuma pareizas darbības nodrošinājumu un cita veida nepieciešamajiem mērījumiem. Pārvalde arī nodrošināja laboratoriskās, ķīmiskās un bakterioloģiskās notekūdeņu analīzes.

Ūdensapgādes un kanalizācijas jomā ārzemju investīcijas Latvijā sāka parādīties jau pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, kuras uzraudzīja Padomju Savienība.

Attīrīšanas ietaises 1979. gadā bija 36 apdzīvotās vietās, 1980. gadā – 47, bet 1990. gadā jau 67 pilsētās un pilsētciematos.

Notekūdeņu attīrīšanas ietaisēs 1990. gadā attīrīja tikai 47,6% no visa savāktā notekūdeņu daudzuma. Kā galvenie trūkumi kanalizācijas sistēmu attīstībā bija sistemātiska līdzekļu neapguve būvobjektos. Lietus ūdens novadīšanai tika izmantots saimnieciskais kanalizācijas tīkls, tas pārslogoja kolektorus un attīrīšanas iekārtas lietus laikā. Attīrīšanas ietaišu darbību apgrūtināja arī rūpnieciska rakstura uzņēmumu pievienošana mazjaudīgām attīrīšanas ietaisēm. Tas pārslogoja ietaises, kā rezultātā bija vērojama neefektīva notekūdeņu attīrīšana.

Pēc 1990. gada pašvaldības sāka atgūt Latvijas Satversmes noteiktās tiesības un pienākumus, un 1992. gadā pilnībā apgādāja valsts kanalizācijas saimniecības ar kompresoriem, kam bioloģiskajās attīrīšanas ierīcēs ir noteicoša loma.

gadā tika inventarizētas visas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas un uz iegūto datu pamata, 1996. gadā un 1997. gadā, apstiprināta valstiski nozīmīga vides aizsardzības programma“Ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšana Latvijas mazpilsētās un lauku rajonos”.

Turpmākajos tika strādāts pie Eiropas Savienības (ES) direktīvas (91/271/EES) prasību ieviešanas pilsētu notekūdeņu attīrīšanā. Liela uzmanība ES direktīvās un MK noteikumos bija veltīta notekūdeņu dūņām, kuras ir vērtīgas augsnes mēslošanā, jo ir bagātas ar fosforu, slāpekli, sēru, kalciju u.c.

Neattīrīto notekūdeņu īpatsvars no 1995. gada līdz 2006. gadam ir samazinājies līdz 5% no to kopapjoma, savukārt komunālo notekūdeņu radītais piesārņojums ir samazinājies vairāk nekā divas reizes.

2009.- 2013. gadā Eiropas Savienības līdzekļi tiek ieguldīti, lai uzlabotu Vides infrastruktūru un veicinātu videi draudzīgu enerģētiku.

*Ieskats vēsturē sagatavots balstoties uz A.Auziņa grāmatā “Latvijas ūdenssaimniecības vēsture” pieejamajiem materiāliem