Dzert ūdeni, nevis plastmasu

Lai arī Latvijā pieejams tīrs un drošs dzeramais ūdens, aizvien nākas saskarties ar aizspriedumiem par to. Bet kā būtu, ja mēs atkritumos izmestu ieradumu pirkt ūdeni pudelēs, nevis turpinātu ražot plastmasas kalnus? Kā pavisam vienkārši padarīt savu dzīvi un apkārtējo pasauli labāku?

Kāds mans draugs stāstīja, ka bērnībā izdomājis, kā kļūt bagātam – viņš tirgošot ūdeni plastmasas pudelēs. Tolaik, padomju gados un laukos, radi par puikas ideju, protams, smējās, un tā viņš pieauga, savu ideju nerealizējis. Kurš varēja paredzēt, ka viņam izrādīsies taisnība? Cits stāsts – pirms pāris gadiem kādā māmiņu forumā pavaicāju, vai viņas iet uz kafejnīcām un lūdz bezmaksas ūdeni, ja bērnam pilsētā sagribas padzerties, bet nav līdzi savas pudeles. Atbildes bija aptuveni šādas: “Es taču varu nopirkt kioskā plastmasas pudeli”, “Tev kauna nav, kā vispār var iedomāties iet kafejnīcā un kaut ko pieprasīt” un tamlīdzīgi. Izaicinājumu savam kaunam piedzīvoju arī pati kādā kafejnīcā, kur, pērkot glāzi vīna, palūdzu arī glāzi krāna ūdens. Pēc bārmeņa “nē” un mulsinošas skatīšanās vienam uz otru savu ūdeni es tomēr dabūju.

Cik daudz ir preses konferenču un pasākumu, kur runātājiem priekšā sarindotas mazās plastmasas pudelītes ar ūdeni, cik pilni plaukti veikalos ar plastmasas pudelēm, kas apvilktas ar apdrukātu plastmasu un sapakotas plastmasas apvalkos – fasēta ūdens patēriņš ir ļoti spēcīgi iesakņojies ieradums. Es neesmu radikāla ekoloģiska dzīvesveida piekritēja vai zero waste aktīviste – godīgi sakot, mani biedē pārmērīgi skaļi un priekšzīmīgi cilvēki, kuri perfekti spēj tikt galā ar veselīgu uzturu, labiem ieradumiem un rūpēm par pasauli. Taču es vēlos pastāstīt, kāpēc arī normāliem vidusmēra cilvēkiem būtu vērts padomāt par to, ka ūdens no krāna ir racionāla izvēle.

Populārākie mīti par ūdeni

Pirmais mīts – caurules ir pilnas ar netīrumiem, tur aug aļģes un citas preteklības. Taču pazemē, kur lielākoties tiek iegūts Latvijā pieejamais dzeramais ūdens un atrodams vairums cauruļvadu, nav ne gaismas, ne gaisa, ne siltuma – dažādiem mikroorganismiem ir maz iespēju tur izdzīvot vai vairoties. Katrs, kurš ir mēģinājis rūpēties par kādu telpaugu, zina, ka bez saules gaismas un skābekļa nekāda augšana sanākt nevar. Otrais mīts – hlors. Padomju Savienībā tiešām dzeramais ūdens tika intensīvi hlorēts, jo dzeramā ūdens tehnoloģijas bija nepilnīgas, cauruļvadi bieži plīsa, līdz ar to hlors tika izmantots, lai ūdenī nogalinātu mikroorganismus un cīņā ar tiem noārdītos arī pats. Mūsdienās ūdeni aizvien hlorē ASV, Lielbritānijā un citās valstīs, kur dzeramā ūdens ieguvei lielākoties izmanto virszemes tilpnes, bet Latvijā hloru ūdens attīrīšanā lielākoties neizmanto, un pat tajās atsevišķajās situācijās, kad tas tiek darīts, lai iztīrītu iekārtas, hlors tiek izmantots tik minimālā koncentrācijā, ka cilvēkam tas pat teorētiski nav sajūtams.

Trešais mīts – nepietiekami attīrīts ūdens. Latvija var lepoties ar savu dabas bagātību un tīru, drošu dzeramo ūdeni, ko iegūst no dziļurbumiem dažviet pat 500 metru dziļumā, kur tas ir pasargāts no iespējamā cilvēku radītā piesārņojuma, sāļiem un minerāliem bagāts. Pirms ūdens nonāk mūsu saimniecībās, tam tiek uzlabota garša, attīrot no dzelzs piemaisījumiem ar gaisa, smilšu un grants filtriem, neizmantojot nekādas papildu ķīmiskas vielas. Par ūdens kvalitāti visā Latvijā rūpējas vairāk nekā 2500 darbinieku, kuri strādā ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumos, savukārt drošību uzrauga gan Veselības inspekcija, gan Pārtikas veselības dienests. Turklāt ūdens ieguvi un kvalitāti stingri regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 671 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības monitoringa un kontroles kārtība”. Reizēm rodas iebildumi pret krāna ūdens garšu – to var risināt, uzstādot diegu filtrus vai iegādājoties vienkāršas filtru krūzes, kurās ūdens tiek izfiltrēts caur ogles filtru, tādējādi noņemot visus iespējamos piemaisījumus, kas ietekmē garšu. Tādi ieguldījumi nepārsniedz 50 eiro.

Ir gan arī cita galējība – izsmalcināti un sarežģīti ūdens filtri, kuri maksā vairākus simtus eiro un atbrīvo krāna ūdeni no visiem mikroelementiem, padarot to būtībā destilētu. Šādus filtrus aktīvi tirgo agresīvi pārdevēji – īpaši lauku reģionos, tāpēc ir vērts painteresēties, vai jūsu vecāki vai vecvecāki nav krituši par manipulatoru upuriem un šādus filtrus iegādājušies. Labākajā gadījumā viņi būs tikuši pie pārmērīgi mīksta un bezvērtīga ūdens, sliktākajā gadījumā tas var negatīvi ietekmēt viņu veselību, skalojot no organisma viņu pašu mikroelementu rezerves.

Bezmaksas dzeramais ūdens ārpus mājas

Vispirms ir svarīgi paskaidrot, kas īsti ir dzeramais ūdens un kā tas atšķiras no avota vai minerālūdens. Avota ūdens un minerālūdens netiek tehniski, termiski vai ķīmiski apstrādāts, tas dzerams tāds, kādu daba to radījusi. Šādiem ūdeņiem jābūt sertificētiem. Latvijā ir tikai daži avoti, kuru ūdens ir pilnībā tīrs un drošs lietošanai, jo vairumā no tiem būs atrodamas dažādas zarnu nūjiņas un citas baktērijas [1]. Savukārt dzeramajam ūdenim ir vienādas prasības, neatkarīgi no tā, vai tas iegūts no dziļurbuma vai krāna. Dzeramā ūdens tirgotāji nedrīkst norādīt, ka viņu produkts ir avota vai minerālūdens, ja viņiem nav atbilstošu sertifikācijas un izcelsmes dokumentu. Tātad, ja uz ūdens pudeles etiķetes ir rakstīts “avota ūdens” vai “minerālūdens”, tad ūdens ir iegūts no sertificēta avota vai dziļurbuma un tam ir zināms sastāvs. Savukārt, ja uz etiķetes ir rakstīts “dzeramais ūdens”, tad konkrēta izcelsme nav jānorāda. Ja vēlamies nodarboties ar biznesu, varam uzzīmēt etiķeti, iepirkt plastmasas pudeles, pildīt tajās krāna ūdeni un tirgot. Starp citu, līdzīgs projekts bija savulaik skandalozais “Aqua Riga” – pudeļūdens bizness, ko iepriekšējā Rīgas dome tā arī nespēja padarīt pelnošu, vien gaisā izkūpēja simtiem tūkstoši eiro.

Tātad – dzeramais ūdens mājās ir pieejams pavisam brīvi, bet kā rīkoties, atrodoties pilsētā? Rīgā ir vairāki bezmaksas dzeramā ūdens krāni. Divi no tiem atrodas pilsētas centrā – Rātslaukumā un Centrāltirgū. Pārējie – Voleros, Kundziņsalā, Kaķasēkļa dambī, Krēmeros un Jūrmalas gatvē pie Rīgas robežas [2]. Starp citu, Jūrmalas gatves punkts ir iedzīvotāju iecienīta vieta, uz kurieni brauc ar toveriem – it kā pakaļ avota ūdenim, lai gan tas ir tas pats ūdens, kas pieejams mājās no krāna. Pastāv pamatotas cerības, ka jaunā pilsētas dome ūdens pieejamības jautājumu tuvākajos gados turpinās risināt, ieviešot vēl citas bezmaksas ūdens ņemšanas vietas.

Cita iespēja – kafejnīcas un restorāni. Ja pirms pāris gadiem palūgt glāzi bezmaksas ūdens spēja vien īpaši drosminieki, tad tagad situācija lēni sāk uzlaboties. Pateicoties vairākiem aktīvistiem un saprotošiem uzņēmējiem, ideja, ka ūdens no krāna nenodara nekādus zaudējumus, bet drīzāk otrādi, piesaista izglītotu un maksātspējīgu publiku un kļūst aizvien izplatītāka. Ir vairāki desmiti kafejnīcu un restorānu, kuri ikvienam apmeklētājam bezmaksas ūdeni piedāvā jau salietu karafēs vai stikla pudelēs. Vairāku kafejnīcu īpašnieki, Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki un Latvijas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu pārstāvji pirms laika apvienojās aktīvistu kopienā “Ū vitamīns” [3] ar mērķi popularizēt ideju par laba dzeramā ūdens pieejamību no krāna, kā arī mazināt plastmasas pudeļu patēriņu. Šobrīd visā Latvijā kustībā iesaistījušies vairāk nekā 100 partneru. Kopienas pārstāvju uzdevums nav pārmest vai mācīt dzīvot, bet drīzāk ar labiem piemēriem un faktiem vairot pašas idejas atbalstītāju skaitu. “Ū vitamīna” pārstāvju īpaša mērķauditorija ir skolēni, jo ieradumus vieglāk ietekmēt agrīnā vecumā.

Atgriežoties pie kafejnīcām un restorāniem – vienmēr ir izvēle iegādāties arī minerālūdeni vai avota ūdeni. Restorānos to pasniedz kopā ar īpašām maltītēm, daudziem vienkārši garšo gāzēti vai izteikti mineralizēti dzērieni. Izvēle ir – un tādai jābūt, turklāt šādu īpašo ūdeņu pasniegšana ir daļa no biznesa, un var saprast, kāpēc restorānu īpašnieki savu biznesu vēlas aizsargāt. Ja kafejnīcā vai restorānā atsaka pasniegt glāzi bezmaksas ūdens, pamatojot to ar argumentu, ka ūdens no krāna nav pietiekami drošs, var zvanīt arī Pārtikas un veterinārajam dienestam – ja jau ūdens nav drošs dzeršanai, tad kā tas var būt drošs ēdienu un dzērienu pagatavošanai vai darbinieku un apmeklētāju higiēnai? Tāpat ir veikti dažādi testi – gan universitātēs, gan ziņu portālos, gan kafejnīcās – un “aklajos” testos cilvēki neatšķir fasētu ūdeni no krāna ūdens. Tāpēc, ja vien neesat someljē, garšu atšķirības starp ūdeņiem pamanīsiet reti.

Atgriežoties pie jautājuma par plastmasas ūdens pudelēm – parēķināsim. Ja pieņemam, ka cena par vienu divlitru pudeli ūdens ir ap 80 centiem un dienā viens cilvēks izdzer divus litrus, tad gadā iztērētā summa par fasētu ūdeni būtu 292 eiro. Savukārt, kubikmetrs krāna ūdens izmaksā aptuveni vienu eiro – aptuveni tik daudz, cik pilna dušas kabīne. Turklāt daudzi fasētā ūdens zīmoli pudelēs pilda tādas pašas kvalitātes ūdeni, kas nāk no dziļurbuma vai pat tāpat no krāna. Nav jābūt matemātiķim, lai saprastu, ka fasētā ūdens pirkšana nav finansiāli racionāla. Tāpat tā nav racionāla vides kontekstā – cik lielu kaudzi veido 365 divlitru ūdens pudeles? Tās vidē nesadalās, bet gan noārdoties rada mikroplastmasas daļiņas, kas cilvēkam  ir vēl kaitīgākas par pašām veselajām pudelēm. Raidījumā “Zaļgalvis” Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece norāda, ka mikroplastmasas daļiņas jau ir mūsu organismos, un uzsver, ka plastmasā esošās ķīmiskās vielas nodara postu cilvēka imunitātei, vielmaiņai un pat auglībai.

Kā ir citur pasaulē?

Lielbritānijā, saskaņā ar BBC pētījumu, 71% aptaujāto atzina, ka jūtas neērti, lūdzot ūdeni vietās, kurās viņi nav klienti [4]. Interesanti, kāda būtu statistika Latvijā? Savukārt Itālijā, īpaši Romā, par bezmaksas dzeramo ūdeni kafejnīcās un restorānos labāk nedomāt, jo tur ir pat tādas kafejnīcas, kas prasīs papildu samaksu par galdauta uzklāšanu vai terases galdiņa izmantošanu. Čehijā ar savu krāna ūdeni lepojas, jo arī tas, līdzīgi kā Latvijā, ir iegūts no dziļurbumiem, turklāt ir svarīgākā sastāvdaļa čehu lepnuma – alus – brūvēšanā. Čehu publiskā ūdens piegādātājs “Veolia” kopā ar domubiedriem ir radījis līdzīgu kustību Latvijas “Ū vitamīnam” – “Kohoutkova” [5]. Pirms dažiem gadiem Čehijas vietējie aktīvisti rīkoja akciju, kurā publiski nosodīja vietas, kurās nav pieejams bezmaksas ūdens, – iespējams, tā būtu pārāk skarba rīcība Latvijas situācijā, kur uzņēmējiem jau tā nākas cīnīties ar dažādiem birokrātiskiem nosacījumiem, tomēr par to ir jārunā.

Krāna ūdens ir dzerams vairumā Eiropas valstu, un publiski pieejami ūdens krāni vai brīva attieksme pret kafejnīcas apmeklēšanu, lai padzertos krāna ūdeni, nevienu nepārsteidz.

Liela daļa pasaules iedzīvotāju ir spiesti iegādāties un lietot fasētu dzeramo ūdeni, lai nodrošinātu savu veselību un dzīvību, tomēr mēs varam droši lietot un baudīt dzeramo ūdeni no ikviena mājokļa krāna.

Nobeigumā

Kā jau teicu raksta sākumā, mācīšana dzīvot nav šī raksta mērķis, tomēr būtu jauki, ja dažus ieradumus mēs visi kopā pamazām mainītu un novērtētu mūsu dabas sniegto dāvanu – augstas kvalitātes dzeramo ūdeni. Pamazām iemācītos nekaunēties, lai palūgtu kafejnīcā glāzi bezmaksas ūdens. Pamazām atcerētos, ka var padzerties no krāna, nevis stiept sešpaku plastmasas pudeļu no lielveikala. Pamazām ieviestu savā ikdienas līdzņemamo mantu sarakstā ieradumu paķert līdzi vairākkārt lietojamo ūdens pudeli vai uzpildītu kādu jau iepirkto vienreizējo.

 

Raksts ar izmantotajiem informācijas avotiem pieejams šeit